Piedaloties LELBA’s (Latviešu evaņģēliski luteriskā Baznīca Amerikā) “māsu draudzes” programā, Sv. Jāņa latviešu ev. lut. draudze Toronto atbalsta draudzes darbu sešām draudzēm Latvijā.
Mūsu “māsu” draudzes ir:
-
Mazsalacas draudze, Sv. Annas ev. lut.
-
Rūjienas draudze, Sv. Bērtuļa ev. lut.
St. John’s Latvian Lutheran Church of Toronto supports the ministry of six congregations in Latvia as part of the LELBA (Latvian Evangelical Lutheran Church in America) “sister congregation” programme.
Our “sister” congregations are:
-
Lipaiķu congregation
-
Mazsalacas congregation, St. Anne’s ev. lut.
-
Rūjienas congregation, St. Bartholomew’s ev. lut.
-
Skrundas congregation
-
Tērvetes congregation, Kalnmuižas ev. lut.
-
Umurgas congregation
Visā Kurzemes Turlavas pagastā šodien ir tikai viens tūkstots iedzīvotāju. Liekas, ka skaits relatīvi zems, tomēr pierādāmās vēstures takas ir gaŗas!
Pirmie archaioloģiskie atradumi pierāda, ka jau devītā gadsimtā šī vieta bija apdzīvota un, kaut atrodas iekšzemē, ir uzskats, ka bija saistības ar seniem lībiešiem, un pastāv pat teorija, ka seniem kuršu ‘Koniņiem’ bija radniecības ar jūras braucēju vikingiem. Pagastā ir daudzi senvēstures objekti: dižkoki, pilskalni, kapi un citas senas dabas svētvietas.
Pirmais rakstveida pierādījums par rajona vēsturi ir 1230. gada pāvesta legāta līgums. Un vēlāk 1253. gadā notiek zemes dalīšana starp Livonijas ordeni un bīskapiju, kur parādās pirmo reizi dokumentos šodienas pazīstamie vietu nosaukumi: Turlava, Lipaiķi un Libiņi. Tātad pierādāma 750 gadu ilgo dokumentālā vēsture. Livonijas ordenis, kas valdīja pār šo rajonu, maz iejaucās novada iekšejās lietās, jo Turlavas rajona apdzīvotāji, ‘bagātie’ senie kurši, bija izveidojuši savu sabiedrisko attiecību hierarchiju.
Lipaiķu dievnams pastāv jau vairāk nekā 385 gadu, bet nokļūšana baznīcā ir problemātiska, jo vieta ‘Lipaiķi’ uz Latvijas ceļa kartes nav! Un tomēr virsraksts šeit ir “Lipaiķu baznīca”, un tas nosaukums cēlās ar seniem nolīgumiem.
Dievnama apzinātā vēsture sākās 1567.gadā, bet pašreizējā ēka celta 1630.gadā (pirms 385 gadiem) ar pārbūvēm 1783.g. 1896.g. un 1909.g. Tā kā rajons ilgus gadus bija turīgs, tad vairāku dzimtu vēcākie [tā skaitā arī mūsu draudzes Tontegode dzimts, kuriem jau 1320.g. tika dotas zemes lēņu tiesības (lēņu=fief)] ziedoja nozīmīgus mākslas darbus Dievam par godu: vitrāža (no 1664.g.), ērģeles, altārs, kancele un baznīcas zvans.
Rūjienas draudze, Sv. Bērtuļa ev.lut.
Skrundas draudze
2012. gadā Skrundas baznīca svinēja savu 445. jubileju.
Kā baznīcas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1567 gads, jo šajā gadā Skrundas baznīca tiek pirmo reiz minēta vēstures dokumentos. Gan luterāņu mācītāju vārdi zināmi no 1560. gada, jo Hercoga 1567. gada recesā minēts, ka Skrundā jāceļ baznīca, bet nav zināms, kad baznīca uzcelta. No literatūras avotiem iegūtās informācijas var secināt, ka Skrundā baznīca un kapi pastāv jau no reformācijas laika. Jau pirms reformācijas Skrundas pilī bijusi kapela.
Zināms tikai, ka 1619. gadā tā nodegusi bet 1673. gadā uzcēla nelielu koka baznīcu mācītāja muižā. 1711. gadā baznīcu līdz ar pili nopostīja zviedru karaspēks 1750. gadā uzsāka nopostītās baznīcas atjaunošanu. Lielas pārmaiņas tā piedzīvoja Ādolfa Grota laikā (1676-1756), kad Kurzemes un Zemgales hercogistes bija Polijas-Lietuvas vasaļvalsts (1561.-1795.). Tad tajā iebūvēja ērģeles un altārgleznu. Vecajā konversācijas vārdnīcā un Latviešu luterisko baznīcu vēsturēs teikts, ka jaunās Skrundas baznīcas ērģeles 1868. gadā būvēja Hermanis Liepājā. Bet nav zināms kurš, jo ērģeles Liepājā būvēja divi Hermaņi, tēvs un dēls. Skrundas luterāņu baznīcā atradās arī F. Spēra altārglezna "Kristus pie krusta". Mācītāja Frīdricha fon Boningena laikā 1899. gadā baznīcas tornī uzvilka jaunu zvanu, kas kalpo vēl tagad. Pirmā Pasaules kara laikā baznīcu stipri izpostīja, tajā ierīkoja zirgu stalli. Remontēta no 1920. gada līdz 1926. gadam. Otrā pasaules karā ( 1944. gadā) vācieši uzspridzināja torņa smaile, jo uzskatīja, ka tas esot kā orientieris krievu armijai. Pirms pasaules kara Skrundas draudze tika uzskatīta par vienu no lielākajām draudzēm Kurzemē.1995. gadā Skrundas luterāņu baznīcu restaurē pilnībā ar daudzu labvēļu financiālo palīdzību ieskaitot Skrundas novadnieku kluba un īpaši ar uzņēmēja R. Gerkena palīdzību tornis atjaunots. Ērģeles restaurēšanas darbus veica Ugāles ērģeļbūves darbnīca 1999. gadā.
Kalnamuižas draudze
Umurgas draudze
Umurga senatnē ietilpusi lībiešu zemē Metsepolē jeb Mežu zemē. Pirmo reizi tā rakstos pieminēta jau ap 1400. gadu, senais nosaukums – Ubenorma.
Precīzas informācijas par to, kad celta Umurgas baznīca nav. Ir doma, ka pirmais Umurgas dievnams būvēts vienlaikus ar Vainižu pili - 1349.gadā un pirmās baznīcas pamati atradušies Vainižu muižas vietā - kādreizējā lībiešu pilskalnā. Umurgas draudze senajos rakstos atrodama jau 14.gs., kad 1385.g. minēts Umurgas mācītājs Arnolds Koopmanis.
Varētu arī būt, ka katoļu Sv. Marijas baznīca celta aptuveni 15. gadsimta beigās pašreizejā ēkas vietā. Kaut vēlāko laiku pārbūves, it sevišķi 1859. gadā, pilnīgi izmainījušas dievnama ārējo izskatu, tomēr šodienas Umurgas draudzi uz dievkalpojumiem vēl joprojām aicina meistara Hansa Meijera 1586. gadā lietais zvans.
Savu četrusimto dzimšanas dienu Umurgas Sv. Marijas baznīca svinēja 1896.gadā. Pie šāda fakta acīmredzot bija nonācis bijušais draudzes mācītājs Heinrihs Eduards fon Hiršheids, kad jubilejas gadā baznīcā tika atklāta marmora piemiņas plāksne.
Reformācijas laikā baznīca kļuva par luterāņu draudzes īpašumu. 19.gs. otrajā pusē par mācītāju strādājis rakstnieks un pirmo latviešu dziesmu svētku organizētājs J. Neikens. Padomju varasgados baznīca zaudēja savu iesvētības vārdu.
2006. gada pavasarī tikai aizsākta ērģeļu restaurācija.
Tas ir ievērojams notikums, jo Umurgas ērģeles ir valsts aizsardzībā un vienīgās, kur saglabājies līdz šim zināmais to būvētāja Augusta Martina paraksts - August Martin in Riga, kas ir visgreznākais zināmais Martina uzraksts.
Umurgas ev.-lut. Baznīca ir valsts nozīmes arcitektūras piemineklis. Tajā esošā 18.gs.2.pusē darinātā kancele un altāris, kā arī sakrālie priekšmeti atrodas valsts aizsardzībā kā valsts nozīmes mākslas pieminekļi.
