Arhīvs / Archives
Sermons / Sprediķi

“Ziemassvētku brīnums”, 2017, māc. Ģirts Grietiņš, Ziemassvētku laikā baznīcās mēdz atgadināt cilvēiem par to, ka visas tradīcijas un paražas, kas veidojušās ap šiem svētkiem (un varbūt ir skaistas) vēl neatklāj patieso Ziemassvētku nozīmi. Ja raugāmies uz pašu Ziemassvētku stāstu ar Jāzepu, Mariju un Jēzu, ar eņģeļu vēsti un ganiem, tad varam pārdomāt, kas būtu patiesais brīnums šajā stāstā? Dažkārt cilvēki no reliģijas un Dieva gaida kādu brīnumu, piemēram, brīnumainu dziedināšanu, atklāsmi vai brīnumainu zīmi. Ir dzirdēts, ka daži skeptiķi saka: ja Dievs man parārdītu kādu brīnumu, tad gan es beidzot ticētu. Vai Dievs tiešām veinreiz nevarētu parādīt kādu iespaidīgu brīnumu? Piemēram, ja debesīs parādītos uzraksts: “Es te esmu! Dievs” vai varbūt “Priecīgus Ziemassvētkus!”, vai tas mūs izbrīnītu? Iespējams. Bet vai tas kaut ko būtisku mainītu mūsu dzīvē? Vai es tādēļ vēlētos ticēt, kļūt labāks vai sekot Dievam, kas ir vienīgi kaut kur augšā, debesīs, paslēpies citā dimensijā vai kādā paralēlā universā? Tas viss varētu būt interesanti, ja vien būtu cerība šādu Dievu kaut kādā veidā aizsniegt, pieskarties, sastapt. Es domāju, ka tieši to mēs visi dvēseles dziļumos vēlamies – piedzīvot patiesu prieku, mīlestību, svētumu. Varbūt šīs ilgas glabājas mūsu dziļākos dvēseles līmeņos, zemapziņā - mūsu bērnības gaišajās atmiņās par Ziemassvētkiem. Tā mēs tiecamies pretī gaismai, ko reiz esam piedzīvojuši vai ieraudzījuši otrā cilvēkā. Kāds ticīgs cilvēks bija teicis, ka patiesu Dieva gara un mīlestības klātbūtni mēs varam piedzīvot tikai ieraugot to otra cilvēka acīs, mīlestības pilnā skatienā. Jo mūsu dvēselai napietiks ar lozungiem, ar pareiziem vai pat skaitiem vārdiem. Ir cilvēki, kas domā, ka Bībele ir galvenokārt labu padomu apkopojums. Taču, ielūkojoties Ziemassvētku vēstī, redzam, ka Dievs var būt mums daudz tuvāk nekā domājām – viņš mums var atklāties kā cilvēks. Tas ir patiess Ziemassvētku brīnums, ka Dievs mums var būt tik tuvu, tik saprotams, tik cilvēcisks. Viņš ir mums līdzās un piedzīvo, izdzīvo mūsu likteni. Tad cilvēks vairs nevar raudzīties uz debesīm un teikt: tu esi tur augšā un mēs te lejā. Vai gan tu saproti, kas mums ir jāpiedzīvo? Ziemassvētku brīnums ir tas, ka Kristus nokāpa mūsu pasaulē (kā teicis Pāvils: viņš sevi iztukšoja, atteicās no dievišķās godības), lai vestu mūs atpakaļ pie tā Dieva, kuru jau tagad neapzināti tiecamies atrast. Viņš nāca mums pretī, cik tālu tas vien iespējams. Ziemassvētku labā vēsts saka, ka Jēzus nāca pasaulē ne tikai tādēļ, lai pavēstītu ko jaunu, lai dotu labas pamācības, bet vispirms, lai būtu kopā ar mums un aicinātu mūs līdzi ceļā – dzīves ceļā; lai atklātu mums noteiktu dzīves veidu un attieksmi pret pasauli. Jēzus ne velti ir cilvēkiem līdzās un izdzīvo mūsu dzīvi. Tātad kristietība kopš vissenākajiem laikiem nenozīmēja tikai noteitu intelektuālu patiesību pieņemšanu un noticēšanu, bet gan tā parāda noteiktu dzīves veidu, kurā mēs katrs varam savā veidā sekot Jēzum, praktizēt savu ticību. Ja ticība neizpaužas dzīvē, tad tā paliek tikai skaists vārds. Ziemassvētkos Jēzus nāk pie mums, lai aicinātu mūs katru iet pretī mūsu visu Debesu Tēvam. Ja Jēzus saka: Nāc man līdzi! , tad nepietiks viņam pamāt ar roku un teikt: Es jau tev ticu, priecīgus Ziemassvētkus! Ja tu tici, tas ir labi, bet kā tava ticība izpaudīsies nākamajā nedēļā? Jo īsta ticība ietekmē gan mūsu motivāciju, gan darbus, gan pieņemtos lēmumus. Tieši tas ir patiess brīnums – ja ticība spēj mūsu dzīvi manīt uz labu. Turklāt šim ceļam kopā ar Jēzus ir sākums, bet tas nebeidzas. Ja sekosim Jēzum savos ceļos, tad mūsu ceļš nebeigsies šajā pasaulē, bet Dievs mūs vedīs tālāk pretī savai valstībai, kura jau tagad aizsākas visur, kur saredzam un īstenojam Dieva un viņa mīlestības klātbūtni. Turklāt ir labi, ja šo Dieva klātbūtni piedzīvojam kopā. Latviešiem ir skaists vārds: “draudze”, kas norāda, ka Jēzus ir nācis pie mums, lai darītu par saviem draugiem un mācītu mums sadraudzību savā starpā. Ziemassvētkos Jēzus ienāk cilvēku ģimenē un arī vēlāk savu mācekļu draudzi veido kā ģimeni, kas nav domata svētiem un pilnīgiem cilvēkiem, bet gan katram, kas ir gatavs atsaukties. Te ir jāatceras, ka Tēvreizē lūdzam: “Mūsu Tēvs debesīs”: nevis tikai mans vai tavs Dievs, bet mūsu! Skaistajās Ziemassvētku dziesmās varam saklausīt savas ilgas pēc tās gaismas, kas jau ir ielikta mūsu dvēselēs. Ļausim šai gaismai spīdēt arī nākamajā gadā! Tādēļ iziesim pretī arī viens otram, atvērsim savu sirdi tiem cilvēkiem mums līdzās, kuriem arī svētkos nav viegli saredzēt gaismu, prieku un pieņemšanu. “Es nevaru palīdzet visai pasaulei, bet vienam cilvēkam es varu būt visa pasaule.” To darīja Jēzus. Taisnība ir atziņā, ka ja pasaulē es būtu vienīgais cilvēks, arī tad Jēzus piedzimtu, nāktu un ciestu līdz ar mani, manis un tevis dēļ. Šajos svētkos lūgsim, lai Ziemassvētku brīnumu negaidām no ārēji rezamām lietām, bet ļaujam Jēzum piedzimt mūsos. Kā teicis kristīgais mistiķis meistars Ekharts: Jēzus vēlas piedzimt katrā no mums. Ja tas notiek, tad tas ir daudz lielāks brīnums nekā viss, ko varam redzēt šājā pasaulē. Lūgsim, lai savā dvēselē piedzīvojam Jēzus dāvāto mieru un prieku, ko spējam dot savam tuvākajam.