//Mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo. Vēst. ēbr. 13:14//
Palīdzības fonds pie draudzes nodibināts 1951. gada maijā. Tā sākotnējais nosaukums – “Bēŗu fonds” – raksturo šī fonda mērķus un uzdevumus. Tas izveidots, lai sniegtu palīdzību tām ģimenēm, kuŗu piederīgie, fonda dalībnieki, aizsaukti Dieva mierā. Šāda fonda vajadzību diktēja pieredze un materiālais stāvoklis, kādā pirmajos gados atradās latviešu ieceļotāji Kanadā. Fonds tika veidots uz savstarpējas uzticības un godīguma pamatiem, nosakot, ka katrs fonda dalībnieks maksā 1 dolaru kāda cita fonda dalībnieka nāves gadījumā. Fondā varēja iestāties ikviens latvietis, neatkarīgi no viņa konfesrjas vai piederības draudzei. Dzīves dārdzībai pieaugot, šī iemaksa tika paaugstināta pēc vajadzības.
Vēl pirms 10 gadiem Palīdzibas fondā bija tuvu pie 900 maksātāju biedru, kas tagad fondā var iestāties tikai pirms 65 gadu vecuma sasniegšanas. Arvien pieaugošais mirušo skaits fonda dalībnieku skaitu 1988. g. bija samazinājis uz 528. Pirmajos desmit gados bēŗu izmaksa katrā gadījumā bija $500; tad tā tika paaugstināta uz $700, bet beidzot uz $1000. Pēdējos gados tādu gadījumu bija ap 25 gadā. Fonda kapitāls 1988. gada beigās bija $370,707.
Fonda pirmā valde bija šāda: mācītajs A. Lūsis (priekšsēdis), J. Rolavs (pr. vietnieks), A. Vanags (sekretārs), A. Dobelis (kasieris) un A. Atteka (loceklis). Kopš tā laika palīdzibas fonda vadītāji ir bijuši māc. A. Briedis, V. Burkēvics, J. Rolavs, K. Ozoliņš un pēdējais A. Vanags. 1992. gada oktobrī dalībnieku skaita samazināšanās un financiālu apsvērumu dēļ Palīdzības fondu likvidēja. Atlikušos līdzekļus sadalīja tā dalībniekiem.
//Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. 1 vēst. Kor. 12:26//
Diakone Aina Avotiņa
Pats jaunākais no institūtiem, kas veidojušies Sv. Jāņa draudzes pajumtē, bija nelielā Samariešu kopa, kas veica kristīgu mīlestības darbu, apmeklējot slimos un vientuļos draudzes locekļus un citus tautiešus. Sevišķa vērība tika piegriezta nervu slimniekiem. Ar Dieva vārdu un kadu mazu dāvanu kopas locekļi centās iepriecināt un stiprināt viņus to bēdās. It īpaši jāpiemin divi kopas locekļi, dib-inātāji – Vilma un Laimonis Kinstlers. Lielā pašaizliedzībā viņi centās katru svētdienu apmeklēt cietējus slimnīcās. Pēc Vilmas saslimšanas un aiziešanas Dieva mierā un pārējiem kopas locekļiem kļūstot vecākiem, Samariešu kopas darbs apsīka.
Tagad aprūpes darbu bez īpašas formālas grupas vada diakone Aina Avotiņa. Tāpat tiek apmeklēti slimnīcās un aprūpes mājās esošie draudzes locekļi. Savu reizi talkā arī nāk jauniešu grupa un svētdienas skola. Ziemsvētkos jaunieši iepriecina ar Ziemsvētku dziesmām un korāļiem. Aprūpes nama “Kristus Dārzs” iemītnieki priecājas par svētdienas skolas bērnu apmeklējumiem. Vecākie draudzes locekļi " apaļās" dzimšanas dienās saņem sveicienu kartītes. Kā vienmēr, aprūpes darbam vajag vairāk talcinieku.
Papildus līdzekļus aprūpes darbam dod ziedojumi, kas tiek atstāti dievnama Samariešu lādē. Ipašos gadijumos ienāk prāvi ziedojumi. Tā, piemēram, Gvatamalas zemestrīcē cietušajiem 1976. gadā tika nosūtīti 500 dolari.
Īpašs palīdzības un sadarbības darbs norit ar māsu draudzēm Latvijā. Rodoties iespējām veikt palīdzības darbu, trimdas draudzes izraudzījās sev māsu draudzes tēvzemē. Mūsu draudzei tagad tādas ir piecas: Mazsalacā, Rūjienā, Skrundā, Tērvetē un Umurgā. Palīdzības darbu un sadarbību ar māsu draudzēm arī koordinē diakone A. Avotiņa.