Sv. Jāņa Evaņģēliski Luteriskās Latviešu Draudzes Toronto izdevums
2023. gada Novembris
Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.
Mateja ev. 13:45-46
Nākot kopā uz Ziemassvētku tirdziņu un svinot sv. Jāņa draudzes 75 gadu jubileju, atcerēsimies, kas mums ir dārgs un svarīgs, gluži kā dārgā pērle evaņģēlijā, kuru ir vērts atrast, sargāt un glabāt, kā arī veltīt tai laiku un enerģiju. Pateicos visiem, kas nav paguruši strādājot un kopjot mūsu tradīcijas un garīgās vērtības.
Šogad īpaši vēlamies pateikties par sv. Jāņa draudzes locekļiem, kas gadu gaitā ir uzturējuši dzīvu Kristus garu latviskā vidē un joprojām ļauj piedzīvot sadraudzību kopīgos draudzes notikumos. Īpaši aicinām jūs uz Ziemassvētku tirdziņu 2. decembrī; dievkalpojumu 3. decembrī pl. 11.00. un pēc tā sekojošās viesībās, kā arī nāciet uz draudzes Ansambļa 45. gadu jubilejas koncertu 9. decembrī. pl. 19.00. Tad nebūs arī tālu līdz Ziemassvētku vakaram.
Šajā izdevumā variet lasīt mācītāja pārdomas Valsts svētkos par Dieva dotajiem ieročiem labajā cīņā par patiesību, taisnību un mieru, kā arī archibīskapes Laumas Zušēvicas gūtās atziņas pēc ceļojuma uz Austrāliju. Jūs esat arī aicināti lūgt līdzi ar Antuānu de Sent-Ekziperī, kurš atgādina par mazo soļu mākslu.
Lūgsim, domāsim, darīsim un kopā kopsim to, kas mums ir dārgs!
Mācītājs Ģirts Grietiņš
t. 647 986 5604
Lāčplēsis nepagura
Mācītāja Ģirta Grietiņa uzruna Valsts svētku dievkalpojumā
Tad nu stāviet stingri, apjozušies ar patiesību, aplikuši taisnības bruņas un apāvuši kājas, lai būtu gatavi cīņai par miera evaņģēliju! Pie visa tā vēl satveriet ticības vairogu, ar kuru nodzēst visas ļaunā ugunīgās bultas, uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu! Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dievu Garā ik brīdi!
Ef 6:14-18
Šodien svinam mūsu Latvijas 105. gadadienu – gan tās Latvijas, kas ir Baltijas jūras, Daugavas un Gaujas krastos, gan tās Latvijas, kuru katrs nesam savās sirdīs un domās, kuru atminamies un kurai vēlam labu.
Ne katrai tauta ir sava valsts un latvieši ļoti labi zina, ka šāda iespēja izveidot valsti, kura nav svešu varu pakļauta, ir īpaši jānovērtē, jo šī ir vieta, kur iespējams glabāt un kopt savu kultūru, valodu un visu to, ko saucam par garīgām vērtībām.
Mēs šodien pateicamies cīnītājiem par Latvijas valsti, kas atdeva savu dzīvību, kā arī par tiem, kas dzīvoja un turpina dzīvot un pūlēties Latvijai. Latvija ir republika. Savukārt šī vārda izcelsme (res publica) nozīmē “kopīgu lietu”. Te nāk prātā, ka latviešiem kā individuālistiem ir arvien svarīgi meklēt kopīgo un vienojošo. Viena laba iespēja būt vienotiem ir kristīga draudze, kur daudzi nepilnīgi cilvēki nāk kopā un mācās būt kopā sava Radītāja priekšā un paliekot kopīgā sadraudzībā.
Vairākus gadus 18. novembra noskaņa bija atskatīšanās pagātnē uz senajām brīvības cīņām. Taču izrādījās, ka 21. gadsimts nav gluži tāds, uz kādu cerējām; tik daudzas cīņas un kari pasaulē turpinās, un mēs vairs nevaram skatīties tikai atpakaļ. Iestāšanās un cīņa par brīvību un neatkarību ir realitāte šodien, un mēs joprojām esam pateicīgi ukraiņiem, kas šo cīņu izcīna arī Latvijas labā. Mēs pateicamies visiem, kas viņus atbalsta - arī Kanādai un Kanādas karavīriem. Runājot par Krievijas karu Ukrainā dažkārt, tiek pieminēts pagurums, kas gan neattiecas tik daudz uz ukraiņiem, kā uz viņu sabiedrotajiem. Mēs visi vēlamies mieru, bet par kādu cenu? Ja cīnāmies par to, kas mums tiešām ir svarīgs, labs un cēls, mēs nedrīkstam pagurt. Ja brīvības cīņu un atmodas laika cīnītāji būtu paguruši, tad nebūtu Latvijas, kuru sargāt un kuras svētkus svinēt.
Te nāk prātā latviešu mitoloģiskais varonis Lāčplēsis, kas cīnās ar melno bruņinieku.
Mūsdienās ir skaidrs, kas ir melnais bruņinieks, bet jautājums mums katram paliek, kāds šodien ir Lāčplēsis, kur slēpjas Lāčplēša spēks. Ārpus fiziska, militāra vai politiska spēka, ir vajadzīgs gara spēks un gara ieroči, kas ir doti mums katram. Tie ir tepat līdzās kristietības garīgajā mantojumā, no kura ir vērts izšķirošos brīžos notraust putekļus un to atklāt no jauna.
Iestājoties, sargājot un lūdzot par savu valsti šajā pasaulē, Dievs mums liek priekšā savu debesu valstību, kura neatrodas tikai vienā vietā vai tikai vienā zemē, bet gan kā ideālu un paraugu visām mūsu valstīm un varas attiecībām. Tas ir kā mērķis uz ko tiekties, tā ir vērtība, ko sargāt.
Dieva dotie ideāli un viņa valstības likumi bija redzami arī šīsdienas lasījumos, kas atgādina, ka mūsu uzdevums ir nevis sākt ar varas parādīšanu, kontroli un ierobežojumiem, bet kā Jēzus saka: “Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. (Mt 20:26)” Īsts varonis un Lāčplēsis ir tas, kas ir gatavs kalpot, palīdzēt, glābt un aizstāvēt. Es atceros prāvesta Fritz. T. Kristberga referātu par varoni un varonību mūsdienās, kur viņš atgādināja, ka varonis nav tikai tas, kas kaujā dodas uzbrukumā pirmajās rindās, bet varoni ir jāsaredz plašāk – kā tādu, kas sargā, palīdz un glābj citus. Dieva valstībā pirmie ir pēdējie un varenie ir tie, kas otram kalpo un nāk pretī savam tuvākajam.
Kādi ir Dieva dotie ieroči labajā cīņā? Par to mēs lasījām apustuļa Pāvila vārdos, kas aicina apjozties ar patiesību, vilkt taisnības bruņas, būt gataviem sludināt miera evaņģēliju. Tie ir it kā tik vienkārši vārdi – patiesība, taisnība, miers. Tas ir kas tāds, kas vienmēr pietrūks šajā pasaulē, bet par ko tieši tādēļ ir vērts cīnīties, lai ar Kristus evaņģēliju, viņa labo vēsti tiktu motivēti arī mēs latvieši, kas ir gatavi cīnīties un iestāties par patiesību, taisnību un mieru savā zemē un pasaulē.
Ļauno un tumšo bruņinieku uzvarēsim tikai tad , ja būsim gatavi ne tikai cīnīties pret vienu ļaunumu vai ļaunuma impēriju, bet iestāties par tām lietām, kas mums kopā ir svarīgas un dārgas mūsu tautā, zemē, kultūrā un gara mantās, mūsu cilvēkos.
Cīņa pret var izdoties tikai tad, ja cīnāmies par!
Lai Dievs mūs svētī labajai cīņai,
Lai Dievs svētī Latviju!
Atpazīt Latviju!
Pārdomas 18. novembrim
Pirms dažām nedēļām biju Austrālijā. Dievkalpojumā Melburnā amatā ievedu prāvesti Helgu Jansoni, ar kuŗu kopā kalpoju arī Adelaides draudzē. Abās pilsētās man bija prieks vadīt svētbrīžus latviešu pamatskolās. Gan Melburnā, gan Adelaidē latviešu pamatskolu bērnu uzmanību aizkustinoši saistīja mūsu Baznīcas zizlis. Izskaidroju, kas ir zizlis, prasīju, kas liecina, ka tas pieder latviešu Baznīcai? Uzreiz atskanēja vairāku bērnu atbilde: “Latvijas karogs!” To biju sagaidījusi, ne tik daudz nākamo atbildi: “Ozollapas!” Un tad vēl vairāki ievēroja ausekļu rakstu zīmes un to, ka četri krusti veidoti no dzintara. Bērni viegli bija atpazinuši Latviju mūsu Baznīcas zizlī.
Paskaidroju, kādēļ viena dzintara krusta daļa ir citā krāsā. Prasīju, vai to vajadzētu izlabot, jo mēs taču varētu atrast dzintaru pareizā krāsā — kā viens bērni atbildēja: “Nē”! “Kādēļ, nē?” Skaidri atbildēja meitenīte: “Jo tā ir daļa no mūsu vēstures.” Kad bija grūti laiki un bija jālabo, kas bojāts, ar to, ko varēja atrast.
Kaut jūs visi todien būtu varējuši būt klāt ar prāvesti Helgu Jansoni un mani — un citiem. Tādi mirkļi atsver daudz nobraukto jūdžu ceļā uz latviešu skolām un atkārtotos skaidrojumus, kādēļ esam latvieši un kādēļ Dievs nolēmis svētīt Latviju! Bērni atpazina Latviju tās simbolos, vēsturē un nozīmē, jo kāds to viņiem bija mācījis! Kāds viņu sirdīs bija sējis labas sēklas! Nāk prātā Dieva vārdi: “Tāpēc no rīta sēj savu sēklu un vakarā neapturi roku, jo tu nezini, kas izdosies — šis vai tas vai abi būs vienlīdz labi.” (Māc. 11:6)
Pirms 105 gadiem Latvijai un daudzām valstīm bija bailīgs, bīstams, juceklīgs un grūts laiks. Kā tagad. Toreiz brīvības ilgas iedvesmoja tos, kuŗi devās cīņās, lai īstenotu latvju tautas sapni par neatkarību. Dieva priekšā pieminēsim viņus, kuŗi bija stipri kā ozoli un drošsirdīgi cīnījās, lai Latvijas karogs brīvi plīvotu pār dzintara zemi! Kristus miers lai ir ar tiem, kuŗi tagad cīnās pret spēkiem, kas apdraud cilvēku dzīvības un brīvību.
Lai skaists un svētīgs katrs Latvijas Valsts svētku dievkalpojums un sarīkojums! Dievs lai dod, ka mēs kopā būtu no visām paaudzēm, lai arī mēs cits citos atpazītu Latviju! Dievs, svētī Latviju!
+Lauma
Lūgšana
Kungs, es nelūdzu brīnumus un vīzijas, es lūdzu spēku ikdienai!
Māci man mazo soļu mākslu!
Dari mani attapīgu un radošu, lai es ikdienas dažādībā un daudzveidībā laikus pierakstītu atziņas un pieredzējumus, kuri mani skar.
Dod man drošu roku pareizi sadalīt savu laiku.
Dod man smalku izjūtu, lai es saprastu, kas ir svarīgs un kas vēl svarīgāks.
Ļauj man saprast, ka sapņi nelīdz tikt uz priekšu,- nedz sapņi par pagātni, nedz arī par nākotni.
Palīdzi man pašreizējo brīdi uztvert kā vissvarīgāko un pēc iespējas labi izdarīt to, kas man paveicams tūlīt. Pasargā mani no naivā pieņēmuma, ka dzīvē visam jārit gludi.
Dod man dziļu atziņu, ka grūtības, neveiksmes, sakāves un kritieni ir dzīvē pašsaprotamas piedevas, kuras mums ļauj augt un nobriest.
Atgādini man, ka sirds bieži runā pretī saprātam.
Atsūti man īstajā brīdī kādu, kuram ir drosme man pateikt patiesību.
Es gribētu Tev un visiem citiem vienmēr ļaut izrunāt visu līdz galam.
Patiesību par sevi pats sev jau nevari pateikt, to var pasacīt tikai kāds cits.
Tu zini, cik ļoti mums visiem vajadzīga draudzība. Dari, lai man būtu pa spēkam šis skaistais, grūtais, bīstamais, maigais un smalkais dzīves darbs.
Piešķir man nepieciešamo nojausmu, lai es īstajā brīdī spētu dot tālāk- ar vai bez vārdiem-sainīti labestības.
Veido mani par cilvēku, līdzīgu kuģim ar dziļu iegrimi, lai es sasniegtu arī tos, kuri atrodas dzīves grūtību dziļumos.
Pasargā mani no bažām, ka es varētu nokavēt dzīvi.
Un dod man nevis to, ko es vēlos, bet to, kas man vajadzīgs!
/Antuāns de Sent-Ekziperī/